LAMB par satiksmes drošību

„Salu tilts savu laiku esot nokalpojis un tādēļ ir kritiskā stāvoklī”, uzskata pilsētas domes priekšsēdētājs, it kā tilts būtu, piemēram, mikroviļņu krāsns, kas pēc nolietošanas jāmet ārā un jāskatās pēc jaunas. Vai tad izmetīsim arī Salu tiltu un būvēsim jaunu? Ko lai saka par Bruklinas tiltu Ņujorkā vai slaveno Tower Bridge Londonā, jo pēc Ušakova loģikas tiem jau sen bija jābūt „izmestiem”. Tomēr šajās pilsētās infrastruktūras objektu uzturēšana tiek plānota savlaicīgi, un ar saviem tiltiem lepojas nevis runā par to nokalpošanu.

Cilvēkiem kopumā, viņu vidū arī autovadītājiem, ir raksturīgi pierast pie daudz kā, piemēram, pie dārgas degvielas vai degvielas deficīta, tāpat arī pie sliktiem ceļiem. Iespējams, ka tā noticis ar Rīgas vadību, kas ceļus pilsētā uzskata par apmierinošiem, neskatoties uz faktu, ka TNS aptaujā 93% respondentu tos vērtējuši kā nepieņemamus. Bet varbūt tas ir mēģinājums uzlabot rīdzinieku auto vadīšanas prasmes, liekot tiem ikdienā braukt bezceļu apstākļos? Jāatzīst, ka šī ziema Rīgā ir īpaša, jo tik slikti ceļi, tilti un pārvadi vēl nav bijuši kopš neatkarības atgūšanas. Reālā situācija Rīgas ielās acīmredzami kontrastē ar reklāmām par Rīgas vadības paveiktajiem „lieldarbiem” rīdzinieku labā, laikam autovadītāji netiek uzskatīti par rīdziniekiem.

Ir zināms, ka vadīt nozīmē plānot, organizēt, motivēt un kontrolēt, bet šī ziema atklāja atbildīgo institūciju nespēju veikt savus pienākumus. To apliecina bedrīšu remonta veids, kāds Rīgā ir izvēlēts – bastoties uz autovadītāju operatīvu informāciju, skraidīt apkārt pa pilsētu un bērt bedrēs tādu asfaltbetona maisījumu, kas noturēsies pāris mēnešus un pēc tam būs jāremontē atkal. Var piekrist, ka bīstamas bedres gadījumā nevar gaidīt līdz pavasarim un siltākam laikam, bet vai tad pilsētas pašvaldības amatpersonas nespēj savlaicīgi plānot ceļu remonta darbus, izzināt, kur veidojas bedres un citi bojājumi, savlaicīgi tos salabot jau siltajā gada laikā, lai ziemā nauda nebūtu jāizmet vējā. Ja Rīgā ik dienu lāpa aptuveni 100 m2 bedrīšu, bet viena m2 lāpīšana izmaksā 17 latus, tad nav grūti aprēķināt, ka ik dienu Rīgā tiek zaudēti 1700 latu, kuri nekad nedos saprātīgu rezultātu, jo pēc pāris mēnešiem bedres būs atkal jālāpa, un šobrīd ieguldītie līdzekļi būs zuduši. 1700 lati dienā ir aptuveni 50 000 latu mēnesī, un par šādu summu iespējams atjaunot ne vienu vien transporta pieturu, uzcelt bērnu spēļu laukumu vai renovēt iekšpagalmu.

Lai parādītu sabiedrībai „īstu vīru” rīcību, Rīgas domes vadība draud ar atbildīgo sodīšanu, līdz pat atbrīvošanai no darba, tomēr ir tautas teiciens par cilvēkiem, kas otra acīs redz skabargu, bet savā neredz baļķi. Līdzīgi ir šobrīd Rīgā, kur tiek meklēti „pārmijnieki”, lai visu vainu uzgrūstu viņiem, bet paši varētu pozicionēt sevi kā dikti lietišķus un aktīvus pilsētas bosus, kuri visu savu darba dienu un nakti velta rīdzinieku vajadzībām.

Autoklubam LAMB, kā sabiedriskai organizācijai, ir 20 gadu pieredze satiksmes drošības procesu analīzē. Dalība Starptautiskajā automobiļu federācijā (FIA), kurā ir miljoniem biedru 132 pasaules valstīs, sniedz zināšanas par satiksmes drošības aktualitātēm piecos kontinentos, tādejādi paverot iespēju salīdzinājumiem un labākās prakses meklējumiem Latvijas satiksmes drošībai.

Juris Zvirbulis, 
Autokluba LAMB prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis