LAMB par satiksmes drošību
26. septembrī Eiropā katru gadu atzīmē dienu bez bojāgājušajiem uz ceļiem (#projectEDWARD, https://projectedward.eu ). Tajā Eiropas valstīs notiek dažādi satiksmes drošībai veltīti pasākumi, kuru kopējais mērķis ir samazināt ceļu satiksmē bojā gājušo skaitu. ES ir izvirzīts ambiciozs uzdevums līdz 2050. gadam sasniegt nulli sadaļā par bojāgājušajiem uz ceļiem. Jāsaka, ka vērtīgs un ambiciozs, tomēr tāls mērķis, par kuru diezin vai prasīs atbildību kādai no šodienas atbildīgajām amatpersonām. Labāk izvēlēties tuvāku, reālāk sasniedzamu un izmērāmu mērķi, piemēram, samazināt uz Latvijas ceļiem bojā gājušos skaitu par trešdaļu līdz 2025. gadam. Jāatgādina, ka jau šobrīd spēkā ir Ceļu satiksmes drošības plāns 2017.–2020. gadam, kurā ir noteikts mērķis – līdz 2020. gadam samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu par 50% salīdzinājumā ar 2010. gadu. Gluži tāpat kā noteikts kopējā ES vīzijā. Līdzšinējās tendences gan liecina, ka mūsu valsts netiks sasniegts, jo šī gada pirmajos astoņos mēnešos bojāgājušo skaits bija par 13% lielāks nekā pērn un tuvojas skaitlim 80.
16. augustā satiksmes negadījumos uz Latvijas ceļiem cietuši 25 cilvēki, tai skaitā divi gājēji un septiņi velosipēdisti. 13. augustā Ilūkstes novadā negadījumā gāja bojā automašīnas pasažieris. 8. augustā uz Liepājas šosejas Durbes novadā notika divu smago automašīnu sadursme, kurā bojā gāja abu automašīnu vadītāji. Šādu traģisku uzskaitījumu varētu turpināt, jo satiksmes dalībnieku bojā eja dažādos negadījumos ir Latvijas ikdiena. Turklāt pieaug cietušo skaits starp gājējiem un citiem mazaizsargātiem satiksmes dalībniekiem. Dažkārt iespējams uztveram to tikai kā traģisku statistiku, ko izlasīt, dzerot rīta kafiju, un drīz vien aizmirst, dodoties ikdienas gaitās. Tomēr pie cilvēku bojāejas uz ceļiem nevajadzētu pierast un nesatraukties, jo nedod dievs kādu dienu šī traģēdija var ielauzties arī mūsu ikdienā, tuvinieku vai paziņu lokā, un galu galā neviens no mums nav priekšlaicīgi pasargāts no jebkāda iespējamā negadījuma. Mēs varam ievērot visus satiksmes noteikumus un būt īpaši apzinīgi, bet ciest no kāda atsevišķa bravūrīga braucēja nesaprātīga manevra, tādēļ svarīgi ir ne tikai pašiem ievērot noteikumus, bet arī aicināt to darīt citiem satiksmes dalībniekiem.
Iespējams kādam jau ir apnicis klausīties, ka Latvijā satiksmes drošības statistika neuzlabojas, ka aizvadītajā gadā bijām trešajā vietā no beigām traģiskajā ES reitingā, rēķinot bojāgājušo skaitu uz vienu miljonu iedzīvotāju. Latvijā bojā gāja 78 cilvēki uz vienu miljonu iedzīvotāju, bet ES vidējais rādītājs – 49. Kopā Latvijā bija 148 bojāgājušie, salīdzinoši 2017. gadā – 136. Ko darīt mums, satiksmes dalībniekiem, redzot, ka arī šogad situācija neuzlabojas? Varam nesatraukties, atceroties, ka Āfrikas valstīs vidēji situācija ir sliktāka, varam rūpju pilnu seju un, saprotoši mājot ar galvu, piekrist, ka situācija ir biedējoša un drīz vien šo tematiku izmest no galvas, bet varam būt atbildīgi savā un ģimenes locekļu priekšā un pieprasīt no lēmumu pieņēmējiem, atbildīgajām amatpersonām un arī politiķiem, aktīvu rīcību, lai mēs izrāptos no ES valstu traģiskā reitinga bedres un aizkārpītos vismaz līdz vidum. Arī citas ES valstis ir šajā bedrē, tomēr lielākā daļa nav tik dziļi un daudz vairāk dara, lai izlīstu laukā.
Nav uzreiz jāpiemin satiksmes drošības pirmrindnieces – Zviedrija un Lielbritānija, jo iesākumā būtu vērts paskatīties tepat aiz stūra uz Igauniju, kas ar mērķtiecīgu politiku ir panākusi, ka uz tās ceļiem pagājušogad bojā ir gājis 51 cilvēks, kas gan ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar 2017. gadu, kad bija 36 cilvēki uz miljonu, tomēr ir ievērojami mazāk nekā Latvijā.
Jāatzīst, ka šodien vairs nevaram teikt, ka pie vainas ir tikai atsevišķi bezatbildīgi autovadītāji, un ko gan varam darīt, ja tādi tie mūsu šoferīši ir. Jāpiekrīt Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšniekam Normundam Krapsim, ka viena no galvenajām problēmām ir sliktā ceļu infrastruktūra, kas Latvijā krietni atpaliek pat no tuvākajām kaimiņvalstīm. Uz cik nozīmīgiem autoceļiem mūsu valstī ir barjeras, kas atdala pretējās braukšana joslas? Uz cik ceļiem ir iefrēzētas pretējās joslas sadalošās vai sānu līnijas, kas brīdina, ja braucat nost no ceļa, cik daudz ir ceļu sašaurinājumi pie skolām vai citās tam piemērotās vietās, cik daudz ir drošu gājēju tiltu vai pazemes pāreju vietās, kur ir intensīva un ātra satiksme? Tie ir drošas ceļu infrastruktūras piemēri, kas labi strādā ne tikai kaimiņvalstīs. Cik bieži sastopam apļveida krustojumus? Jā, statistika iespējams liecina, ka nelielu, veselību neietekmējošu sadursmju tajos ir vairāk nekā vecojos taisnlenķu “krustos”, tomēr smagu avāriju ar letālām sekām uz tādiem nav. Kas ir svarīgāks – bleķi vai dzīvība? Droša infrastruktūra palīdz arī paviršam autovadītājam nepieļaut kļūdu, un, piemēram, nenobraukt no ceļa, vai neizbraukt pretējā joslā.
Jāpiekrīt, ka arī atsevišķu autovadītāju bravūra un neuzmanība var būt traģisku avāriju iemesls, tādēļ iespējams, ka būtu jāpalielina atbildība par padarīto, ja pārkāpums ir īpaši rupjš, bezatbildīgs un labi apzināts, jo no tā taču cieš apzinīgo autovadītāju vairākums, pasažieri, gājēji un citi satiksmes dalībnieki.
Aizvadītajā gadā Latvijā tika izvērsta fotoradaru programma, un šobrīd 100 stacionārie ātruma mērītāji darbojas uz Latvijas ceļiem. Situācija it kā ir uzlabojusies, jo radaru vietās nav bojāgājušo negadījumos, kas saistīti ar ātruma pārsniegšanu. Tas labi, tomēr šie rīki nemazina drošas ceļu infrastruktūras nepieciešamību, un diemžēl nav spējuši ietekmēt kopējo traģisko bojāgājušo statistiku. Šobrīd Latvijas ceļu infrastruktūrai tuvojas jauni 100 fotoradari, kas papildinās jau esošo stacionāro radaru floti. Cerams, ka šis papildinājums ietekmēs drošību ne tikai konkrētās izvietojuma vietās, bet arī kopumā valstī.
Pašvaldības, Latvijas Valsts ceļi un citas institūcijas, teiks, ka situāciju izprot un ir gatavi to uzlabot, bet nepietiek naudas. Jāpiekrīt, ka finansējums ceļu izbūvei un remontiem ne tuvu nav pietiekams, politiķiem un amatpersonām ir jāpieņem lēmumi par finansējuma palielinājumu, tomēr tikai nauda vien nepalīdzēs. Ir nepieciešama pilnīga tās izlietojuma caurredzamība, sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā, konsultācijas par plānoto infrastruktūras objektu lietderību, kā arī rūpīga kvalitātes kontrole. Iespējams pat nedaudz pafantazēt par kāda tiešo atbildīgo algas koeficienta sasaisti ar korelācijām satiksmes drošībā.
Diena bez bojāgājušajiem uz ceļa (#projectEDWARD) ir reizi gadā, 26. septembrī. Mazais mērķis ir, lai tā tiešām tāda arī ir gan Latvijā, gan citur Eiropā, tomēr lielais mērķis varētu būt – lai katra diena ir EDWARD diena!
Juris Zvirbulis,
Autokluba LAMB prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis
