LAMB par satiksmes drošību

Visi vēlamies dzīvot sakārtotā vidē un radīt apstākļus, kuros varam justies droši par sevi un saviem tuviniekiem. Dzīvojamā zona ir viens no veidiem, kā vērst autovadītāju uzmanību faktam, ka jebkurā brīdī uz ietves var parādīties mazāk aizsargāti satiksmes dalībnieki – visbiežāk gājēji. Taču vai ar zīmi un noteikumiem vien pietiek, lai dzīvojamā zona tiešām būtu droša?

Ievērot noteikumus ir akūti svarīgi, taču ir jābūt reālistiem un jārēķinās, ka apstākļi un situācijas ir dažādas, tādēļ ir svarīgi izdarīt visu iespējamo, lai dzīvojamās zonas būtu drošas, pilnībā nepaļaujoties uz autovadītāju modrību visās situācijās. Tikpat svarīgi, cik ieviest ceļu satiksmes noteikumus, ir arī nodrošināt infrastruktūru, kas strādā vienā sazobē ar ierobežojumiem un palīdz radīt tādus apstākļus, kur drošība ir neizbēgama.

Aplūkojot dažādas dzīvojamās zonas Rīgā un ārpus tās, secinām, ka tās ir dažādas un ne visās ir vienāda vai pat līdzīga infrastruktūra. Attiecīgi, ja posma sākumā un  beigās nebūtu izvietota zīme, vai to sākotnēji nepamanītu, autovadītājs var pat neatskārst, ka ir iebraucis dzīvojamā zonā, jo tā gluži vienkārši ne ar ko neatšķirtos no jebkuras citas pilsētas daļas. Labs piemērs ir Stāmerienas iela Rīgā, posmā no Zemgaļu ielas līdz tirdzniecības parkam “Akropole Alfa”, kur taisnais ceļš ar vienu ātrumvalni nav tipiskā dzīvojamās zonas vide. Ja tiktu noņemtu dzīvojamās zonas zīmes un ātrumvalnis, būtu grūti uzminēt, ka šis ielas posms ir dzīvojamā zona.

Savukārt Āraišu ielā, Rīgā, posmā no Bajāru ielas līdz Aizkraukles ielai apkārt ir daudz dzīvojamo māju. Tai pat laikā ceļš ir plats ar tikai vienu ātrumvalni, kā rezultātā autovadītāji jūtas droši un mēdz eskrieties ar lielāku ātrumu nekā atļauts, jo šķiet, ka visu var labi pārredzēt un laikus reaģēt. Ja ātrumvaļņu būtu vairāk, vai tiktu ieviesti papildu mierināšanas elementi, ieskriešanās nemaz nebūtu iespējama, līdz ar to – drošība lielāka. Īpaši aktuāli tas ir dzīvojamās zonās, kas tiek ikdienā izmantotas kā tās saucamās “sastrēgumu apbraukšanas ielas”.

Rezultātā rodas divi būtiski jautājumi: vai visas teritorijas, kas šobrīd apzīmētas kā dzīvojamās zonas, patiešām atbilst šādam statusam? Un kādēļ vietās, kur dzīvojamā apbūve un satiksmes riski patiešām ir augsti, netiek veidota infrastruktūra, kas autovadītājiem fiziski neļautu pārvietoties ar neatbilstošu ātrumu?

Komunicējot ar Rīgas apkaimēm top skaidrs, ka jautājums ir sāpīgs jo īpaši tiem, kas dzīvo apdzīvotajās zonās. Tai pat laikā, Latvijias Automoto beidrība (LAMB) augustā veiktā autovadītāju aptauja liecina, ka paši autovadītāji pilnībā atbalsta dzīvojamo zonu esamību, ātruma ierobežojumus un mazākaizsargāto satiksmes dalībnieku drošību. Tas nozīmē, ka visi esam par drošību, par dzīvojamām zonām, bet ātrumu vienalga gadās pārkāpt.

Augustā LAMB sadarbībā ar Valsts policiju veica foto mērījumu Rīgā, Teikas apkārtne, kur apstiprinājās, ka vairums autovadītāju dažādu iemeslu dēļ pārkāpj 20km/h ātruma ierobežojumu vismaz par 14 km/h. Protams, neiztikt arī bez tiešām negodprātīgiem autovadītājiem, kas izvēlējās līdz pat trīs reizes lielāku ātrumu par atļauto. Paši autovadītājii aptaujā to skaidro ar drošas vides sajūtu, kuru rada plats, tukšs un labi pārredzams ceļš.

Dzīvojamai zonai ir jābūt humānai videi – tajā cieņplni jāspēj rast kopīgu valodu ikvienam satiksmes dalībniekam. Autovadītājem ir jādod prekšroka mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem, to vidū gājējiem, velosipēdistiem, skūteru un citu mikromobilitātes transportlīdzekļu vadītājiem, kuri, savukārt, nedrīkst nepamatoti traucēt kustību citem. Papildus atbildīgai autovadītāju rīcībai, drošības situāciju būtski var uzlabot infrastruktūra, mierinot satiksmi, kur tas tiešām ir nepiecešams.

Svarīgs aicinājums būtu pašvaldībām, ieviešot infrastruktūru, palīdzēt radīt vidi, kur autovadītāji ne tikai ar prātu, bet arī fiziski ir spiesti ievērot ātrumu 20km/h. Dzīvojamā zona nav tikai divas zīmes, tai būtu jābūt veselai infrastruktūrai.